Mammas un tēta būšana – tā ir viena liela “ierastā un ērtā dzīšana prom”. Jo tad, kad mājās aug mazais, viņš nemitīgi mainās  – apgūst jaunas prasmes, stiepjas garumā, platumā, gudrībā un rakarībā, arvien skaidrāk prot izteikt savas vēlmes… Bet mums lielajiem taču patīk savi vecie ieradumi un kārtība! Nu vismaz man noteikti. Man patīk, ja varu pagulēt tieši tad, kad plakstiņi veras ciet un celties tad, kad saulīte jau gabalā. Man patīk, ja varu paēst pusdienas, kad to sakārojas – kaut vai tikai vienos naktī. Man patīk, ja varu spontāni doties naksnīgā pastaigā meklēt krītošas zvaigznes. Man patīk, ja varu pati nolobīt savas brokastu olas un ātri, ātri saslaucīt piedrupušo grīdu. Bet te, pēkšņi, mājās ir viens mazais, kurš it visā grib piedalīties. Un nu brokastu olu lobīšana pārvēršas garum garā juveliera smalkuma cienīgā pasākumā, savukārt grīdas slaucīšanu vajadzētu pārdēvēt par netīrumu izdzenāšanu…
Tev šķiet, ka es sūdzos? Nebūt ne! Jo līdz ar Jēkaba piedalīšanos sadzīvē, patiesībā it viss iegūst papildus jēgu. Olu lobīšana ir mazo pirkstiņu vingrinājums, grīdas slaucīšana trenē koordināciju, veļas žaušana – audzina pacietību un izpalīdzību…
Tāpēc, 
ja vēlies, lai padarītais iegūst papildus nozīmi – 
dari to kopā ar bērnu!
 
(tas ir atgādinājums pašais priekš sevis)
17.07.2013.
Advertisements