Dažreiz man ir tik ļoti grūti vakaros saņemties. Šķiet, ka aizgājusī diena ir izsmēlusi visus spēkus. Gribas tikai parausties zem segas, satīties kamoliņā un aizmigt. Bet nē. Mājās allaž ir viens mazs ķipars, kurš tieši vakaros visā krāšņumā pārcilā savas emocijas un rekcijas, īpaši trenējot spītību, gausumu, pļāpīgumu un dauzīšanās kāri. Protams, ka Jēkabs par katrām varītēm cenšas atlikt arlabunakt’ teikšanas brīdi – vēl vienu kakao krūzi, un viss! Vienu galda spēli, un viss! Mazliet paspēlēties ar mammu, un viss! Un tad vēl ārkārtīgi apdomīgi lēnā zeķīšu nost vilkšana, pēkšņā neprašana novilkt bikses, un kur nu vēl krekliņu! … jā, vakari ir lielākie manas pacietības trenētāji.

Bet ir arī kas ļoti skaists tieši vkaros. Kad dienas gaisma pazudusi, uz dzīvokļa sienām sāk šūpoties koku ēnas, “pirms gultā līšanas cīņa” ir izcīnīta, un mans dēls, grāmatiņu klēpī ielicis, gaida, kad apsēdīšos blakus viņa gultiņai un lasīšu ikvakara stāstu. Tad viņš uzliek savu galviņu man uz pleciem un uzmanīgi klausās. Kopīga lūgšana, samīļošanās. Dalīšanās ar to, par ko visvairāk šodien esam pateicīgi. Šie mierīgie kopā būšanas mirkļi ir tik svarīgi ikvienam no mums! Mūsu ģimenes ikdiena nav līdzīgu dienas ritmu piepildīta. Bet tieši šie vakari palīdz veidot drošības, stabilitātes un māju sajūtu.
Kad dēliņš man vakaros lūdz, lai vēl mirkli uzkavējos pie viņa gultiņas, es ilgi netiepjos. Cik gan īsu brīdi mums ir uzticēts būt tik nozīmīgai daļai no šo mazo cilvēciņu dzīves! Ja pusstunda vakarā var šo brīdi kaut nedaudz paildzināt, es esmu par!

P.S. Taču ir arī šādi vakari. Video filmēts vēl vasarā. Un tā ir tikai kāda trešā daļa no reizēm, kad Jēkabs tovakar virināja savas guļamistabas durvis. 🙂

16.02.2016.

Advertisements