Tajos brīžos, kad Tavs bērns ir ierausies klēpī un lūkojas uz Tevi, ko Tu saskati viņa acīs? Savos bērnos es redzu milzīgu uzticību. Un maigumu. Dažkārt pat nelielu apbrīnu. Tie ir skatieni, kas tik ļoti silda manu sirdi.

Kad savās rokās turu mūsu audžumetiņu Millu, viņas skaistajās brūnajās acīs, kas slēpjas zem biezajām skropstām, es redzu skumjas un klusa izmisuma pilnu jautājumu. Dažkārt šis jautājums maskējas smaidos, dažkārt raudās. Taču tas allaž ir tur. “Vai es varu Tev uzticēties? Vai Tu mani mīlēsi?” Nezinu, iespējams, ka tās ir tikai manas domas, kas Millas acīs saskata šīs skumjas. Taču tās graužas manā dvēselē. Desmitiem reižu klusībā esmu kliegusi:”Cik gan ļoti Tu esi pelnījusi, ka Tevi mīl! Ka par Tevi cīnās!” Kā tādu mantru es katru dienu čukstu viņai ausī: “Tu esi skaista. Tu esi mīlēta. Dievs Tevi mīl. Es tevi mīlu. Tu pasaulē nesīsi daudz laba. Tu esi skaista. Tu esi mīlēta…” Es ļoti ceru, ka šie vārdi iegulsies viņas sirdī un būs ceļamaize tad, kad Milla pati pie mums vairs nebūs.

Esmu daudzkārt dzirdējusi līdzīgus komentārus, kā “Es nevarētu būt audžumamma, jo nekad nespētu audžubērnu mīlēt tāpat, kā savus bērnus.” Tās ir reālas bažas, kas attur cilvēkus pieņemt šo nozīmīgo lēmumu un uzņemties gādību par kādu bērnu. Mīļie, bet protams! Deviņus mēnešus divas sirdis ir pukstējušas kā viena. Tā ir saikne, kuru grūti pārraut! Bet mīlestība ir pārāk liels noslēpums, lai ierobežotu to mūsu prāta rāmjos. Ir viena mīlestība, ar kuru es mīlu savu mammu, savu tēti es mīlu citādāk. Citāda veida mīlestību izjūtu pret savu vīru. Un pat Jēkabu un Katrīnu, kurus esmu iznēsājusi zem sirds, es mīlu atšķirīgi. Kā tad ir labāk – turpināt baidīties nodarīt netaisnību potenciālajam audžubērnam, viņu mīlot “mazāk”, kā savus bērnus un tādējādi atstāt viņu bērnunamā? Absolūtā mīlestības vakuumā, bez piesaistes, bez drošības. Bez neviena, kas iečukst ausī “Tu esi skaists. Tu esi vērtīgs!” Vai tomēr pieņemt, ka mīlestība var būt dažāda. Un dot iespēju gan sev, gan šim bērnam.

Kad braucām pakaļ Millai uz bērnunamu, manās rokās ielika mazu, pufīgā kombītī ietītu  skaistulīti. Un melnu miskastes maisu, uz kura uzrakstīts Millas vārds (maisā bija dažas novalkātas drēbītes – viss meitenītes pūriņš). Tas bija viens no skumjākajiem skatiem, ko savā dzīvē esmu redzējusi.

Jā, tā ir netaisnība! Nevienam bērnam nebūtu jāklaiņo pa pasauli ar miskastes maisu pie sāniem. Ikkatrs bērns ir pelnījis, ka par viņu cīnās. Un varbūt tieši mēs un jūs esam tie, kuriem šī cīņa ir jāuzsāk?

 

 

Photo: Daiga Ellaby

Advertisements