Runā, ka tās mazās lietiņas esot visnozīmīgākās. Es piekrītu. It īpaši tad, ja kāda dzīvē tās notiek pirmo reizi. Un ja šis kāds ir mazs cilvēciņš, tad vēl jo vairāk! Pirms vairākiem gadiem mazais cilvēciņš smējās savā rozā vanniņā. Tie bija dikti aizrautīgi un gardi smiekli. Tādi, kuriem jāsmejas līdzi. Tā bija trešā reize Jēkaba mūžā, kad viņš smējās. Pirmā reize bija piecas dienas agrāk – kad Jēkabs bija 45 dienas vecs. Toreiz viņš skatījās uz mammas matiem, sāka smaidīt un… iesmējās. No lielā pārsteiguma pašam par sevi, viņam pat sākās žagas. Arī otro reizi, smejoties vecmāmiņas darba kabinetā, mazais žagojās. Bet drīz vien arods bija jau rokā – nekādas žagas, tikai smiekli un mammas prieks.

Un tieši tāpēc radās šis blogs – tāpēc, ka Jēkabs smējās savā rozā vannītē lietainā trešdienas vakarā savā pirmajā rudenī.

Advertisements